domas par foto un ap to

Autora Arhīvs

Dzīvā ģeometrija

Eksperimenti ar cilvēka augumā dabas ielikto ģeometriju.


Meklējot vienkāršas zināšanas.

Šis raksts man likās ļoti aktuāls. Zinot ka daudzi no jaunās paaudzes krieviski nelasa, nolēmu iztulkot.

Foto & Video 2009  Nr.4

Irina Čmireva ( Ирина Чмырева ) – mākslas zinātņu kandidāts,foto izstāžu kurators, daudzu rakstu par fotogrāfiju  – autors, Maskavas valsts preses univeristātes docents.

Devītā vēstule.

Meklējot vienkāršas zināšanas.

„ Nē, jūs pasakiet vai tā ir slikta vai laba fotografija ? – Iemācīšu fotogrāfēt vienas nodarbības laikā. – Viss ir relatīvs, subjektīvs, ja jau tā, tad viss kas man patīk, – labas bildes. – Onlain-foto akadēmija. – Jūs neko nesaprotat, šī ir laba fotogrāfija, viņa patīk visiem maniem draugiem. – Vienreiz aizbraucu ar draugiem atvaļinājumā, uztaisīju bildi, un uzvarēju ar viņu konkursā, lūk, tagad modi fotografēju. – Es nobraucu tūkstošiem kilometru, lai jums pajautātu – jūs taču pazīstams autors – vai es pareizi uzstādu ekspozīciju, kad fotografēju saulrietus…..”.

Komisko frāžu izvilkumu no sarunām par fotogrāfiju es varētu turpināt. Ar gadiem viņu nekļūst mazāk. Šķiet ka, pēdējo gadu laikā grāmatu kļūst vairāk, tās kļūst pieejamākas, ir kursi, skolas, ir internets. Nu tad ko, vai visu novest līdz kalambūram : gudrības daudzums – ir nemainīgs lielums, bet cilvēku taču kļūst arvien vairāk ? Domāju, ka uz tādu prātošanu ir tiesīgi tie, kuri var dzīvot ārpus sabiedrības, bet tādu nav daudz. Mani šīs komiskās frāzes satrauc. No vienas puses ja cilvēks neuzdod jautājumus, viņš nesaņems arī atbildes, no otras puses, ja cilvēks uzdod jautājumu, kurš paredz atbildi tikai „ jā ” vai „ nē ”, tad viņš nav gatavs saņemt atbildi, garāku par vienu vārdu.

Smieklīgajos jautājumos – no ilgi praktizējoša fotogrāfa viedokļa, – atspoguļojās mūsu laika īpatnības : atrast vienkāršus risinājumus, ar vēlmi uzzināt veiksmīgu trīsgājienu partiju, lai pēc tam – tikai fanfāras uzvarētājam. Bet to jau klasiķis rakstīja, ka trīs kāršu pazīšana negarantē uzvaru.

Mūsdienu fotogrāfiskā instrumenta vienkāršība rada ilūziju par mediafoto-grāfijas vienkāršību, tās valodas vienkāršību. Kaut kā aizmirstas ka, fotogrāfija parādījās daudz agrāk par digitālo ēru. Aizmirstas, ka tā ir zināšanu joma, kura jau sākotnēji prasa no saviem adeptiem daudz tehnisku un daudz humanitāru zināšanu. Kāpēc – gan visiem pārējiem radošajiem virzieniem ( vai arī es esmu ko aizmirsusi, iedomājoties, ka kaut kur, kur mūs nav, viss ir daudz labāk ? ) neviens nenoliedz konteksta zināšanas, bet šeit : atbildiet uz blic-interviju, ja jau jūs esat profesionālis, slikti vai labi, balts vai melns.  (Un vairāk laika, lai intervētu  prime-time mums nav. ) Un ilgāku prime-time interviju mēs nevaram atļauties, pārējais kas aiz kadra….izslēdza gaismas, satina kabeļus, operators aizgāja dzert tēju. Viss. Filmēšana beigta. Tas kas aiz kadra, neinteresanti.

Fotogrāfija laika gaitā transformējās. Šodien viņa ir savādāka, nekā agrākos laikos. Un meklēt vienkāršus risinājumus fotogrāfijā šodien – tāda pati laikmeta iezīme, kā pareizākas bankas meklēšana, kurā būs stabilitāte un bagātība. Cilvēks, kurš jautā par optimizētu risinājumu fotogrāfijā, varbūt jūt sevi kā mūsdienīgu: viņam tūlīt, tūlīt atklās filozofijas akmens noslēpumu, norādīs ceļu uz panākumiem, un pārējais jau kabatā, tāpat kā atslēga. Bet šī vēlme visu noskaidrot piecās minūtēs pārvēršas par novecojušu vakardienas stratēģiju.

Pati dzīve ievieš izmaiņas ilūzijā par vienīgo pareizo uz visiem laikiem atrasto risinājumu: globālā ekonomiskā krīze spiež katram pašam meklēt savu glābšanās metodi. Ir divas stratēģijas, paļauties uz savu intuīciju un zināt vairāk nekā daudzi citi.

Labi, ja abas nestandarta dzīves situācijas pārvarēšanas stratēģijas, laimīgā kārtā apvienojas vienā cilvēkā. Labi, ja cilvēks spēj spriest pats, un vācot sev vajadzīgo informāciju pārlieku neiespaidoties no dotajiem padomiem. Un bez skolotāja iztikt nekādi nevar. Žēl, ja neizdodas viņu sastapt. Tik un tā ceri viņu sastapt.  Tāpēc, ka fotogrāfija nav tik vienkārša kā varētu likties. Un vajadzīgs pavadonis, kurš palīdzētu strukturēt dažādās zināšanas un sajūtas, tai skaitā arī tās pašas, no rubrikas „ patīk – nepatīk”.

Tikai vajag ļaut skolotājam izteikties, paskaidrot par kontekstu un vēsturisko perespektīvi, par fotogrāfijas un fotogrāfiskā vēstījuma lasīšanas mehānismu ( kad svarīgs nevis atsevišķs uzņēmums, bet gan vairāku attēlu kopums ), par attēla iegūšanas mehānismiem, kā arī par karjeru un veiksmi.  Jā, skolotājam vēl vajadzēs skolniekam atgādināt, par to ka klausoties vecākos, kad tie atbild uz jautājumu, nevajadzētu pārtraukt. Un ja jau pajautāji, tad vajadzētu uzklausīt līdz galam, nevis skriet prom brīdī kad ar tevi vēl runā. Pat tad kad jau pirmajā minūtē tapis skaidrs, ka jaunās zināšanas prasa piepūli, ka tās iegūt ir grūtāk nekā vienkārši nospiest slēdža palaišanas pogu.

Fotogrāfija un savstarpējā komunicēšana ap to, māca cieņu. Māca vienkāršo veco saziņas ētiku. Kura kā jebkurš cits rituāls, prasa laika patēriņu un uzmanības koncentrāciju norises gaitā. Savādāk nekas nesanāks. Nesanāks pat saņemt vienkāršu atbildi, par to vai fotogrāfija patīk.


Prāts kustas

Citāts no grāmatas, “Ne vējš, ne karogs”…..Divi mūki strīdējās par karogu. Viens teica: karogs kustas. Otrs teica: vējš kustas. Gadījās ka garām gāja sestais patriarhs. Viņš tiem sacīja: ne vējš, ne karogs; prāts kustas. / …. / Vējš, karogs, prāts kustas – viena jēga. Tiko paveras mute, viss ir aplams. ……tad nu lūk, lai ko kāds gribētu par šādu darbu teikt, viss pēc būtības būtu aplami. Tumšo un gaišo laukumu ritmi ir, kustības nojausma ir. Ir pietiekoši daudz, lai jebkurš šajā attēlā saskatītu sev atpazīstamas lietas. Viņas ir pietiekoši daudz lai katrs viņas ieraugot sāktu kaut ko izjust. Un te varam beigt runāt, šeit sākas katra individuāla interpretācija, kura ir tieši saistīta ar katra garstāvokli, zināšanām, inteliģences, dzēruma pakāpes, aklumu, nodzīvotā mūža ilgumu ( vairāk gadu nenozīmē vairāk gudrības ) utt……palasot par dzenu, sāku nojaust, ka prātam jābūt tik bezprātīgi bŗīvam, ka viņš sāk saplūst ar visu un to izjust, tikai tad mēs varētu ar autoru par viņa darbu parunāt. Parunāt klusējot, velkot zīmes smiltīs, kuras uzreiz aispūš vējš….vai prāts…

….īstena skolotāja viss lielākā grūtība ir nolaisties līdz skolnieka līmenim, saskatīt viņa pasauli, ieraudzīt kur šajā pasaulē ir ceļš uz priekšu, un paņemot aiz rokas sākt viņu vest uz gaismu. ….jārunā ar cilvēku viņam saprotamā valodā, intonācijā un viņa izteiksmes līdzekļiem. un tikai tāpēc lai cilvēks būtu spējīgs tevi saprast. Paprovē ar astrofiziķi parunāt par neitronu plūsmu absolūtā vakumā……


Ričards Avedons…beidzamās daļas


Ričards Avedons..turpinājums

Joprojām no rītiem, dzerot kafiju….

 


Ričards Avedons 1/3 – FOTO MEISTARS

Es skatos dzerot kafiju no rītiem,pat nesaprotot angļu valodu.


Jautra multenīte

Katru reizi skatoties – smejos. Jums arī to vēlu.


Pašreiz viss vēl tikai sākas.

Pamazām, pa bišķim, taustoties un bakstoties, veidosies šī vieta, kas nebūs apaļa un cieta, bet gan plakana un spīdoša,  šķidro kristālu veidota. 🙂


jums

IMG_1595-1ma